"Ziemas un bišu harmonija: Dabas gudrība aukstajā laikā"
Man šī sajūta ir bijusi jau vairākas reizes.
Nesen pasūtīju paziņas ieteiktu grāmatu "Ziemošana" par cilvēka iekšējo ziemu un cilvēka iekšējo spēku.
Lasot negaidīti nokļuvu līdz nodaļai par bitēm. Tā mani gaidīja 200. lapaspusā un raisīja dažādas pārdomas. Grūtību laikā mēs varam mācīties no bitēm – viņu pacietības, darba mīlestības un spējas kopā pārvarēt aukstos ziemas mēnešus. Tāpat kā bites uzticas savam stropam, arī mēs varam balstīties uz saviem tuvajiem un atrast spēku mazos, ikdienas darbos. Atrisinājums bieži slēpjas vienkāršībā un vienotībā – gluži kā stropā.
Kā bites iztur ziemu? Brīnumainā dabas kārtība skaisti un vienkārši aprakstīta K. Mejas grāmatā:
❄️❄️❄️
"Kad domājat par bitēm," viņš paskaidroja, “neuztveriet tās kā atsevišķus indivīdus. Bišu saime ir vienots superorganisms. Visas bites darbojas unisona." Bites ir viegli iztēloties kā vasaras kukaiņus, kas ir kā radīti, lai lidotu no zieda uz ziedu karstās dienās, taču patiesībā bišu gads ir vērsts pretējā virzienā. Gandrīz visu bišu saimes aktivitāšu mērķis ir nodrošināt pārziemošanu. Pusi gada bites pavada, gatavojoties ziemas periodam, un otru pusi - pārziemojot. Katru aprīli bites iznāk no stropa, un viss sākas no gala.
Ziemā bites, šīs aukstasiņu būtnes, saspiežas cita pie citas stropa dziļumā, lai saglabātu siltumu, un pēc kārtas darbojas kā mazītiņi sildītāji, reizēm sasniedzot +45 °C temperatūru, kas ir astoņus grādus augstāka nekā cilvēka ķermeņa temperatūra. Pat visaukstākajās dienās temperatūra bišu stropa centrā nenoslīd zemāk par +35 °C. Tiklīdz viena sildītājbite pagurst, tās vietā tūlīt stājas cita. Tā bišu saimes superorganisms dzīvo līdz pavasarim, pārtiekot no medus krājumiem." /Als Vorens (Al Warren), aizrautīgs biškopis/
Vai cilvēks tiešām vēlas būt kā darba bite?
❄️❄️❄️
"Eisociālajā bišu saimē viena pati ziemošana var beigties ar to, ka indivīdu izsviež no stropa sabiedrības izdzīvošanas labad. Un bite, iespējams, patiešām nespēj atgūties un atveseļoties. Taču cil- vēks to spēj. Ilgus gadus mēs varam eksistēt pārliecībā, ka pasaule gluži labi varētu iztikt arī bez mūsu klātbūtnes, taču spējam atgūties un atgriezties pie draugiem un tuviniekiem ne vien atdzimuši, bet arī ieguvuši spēju dot vairāk, nekā varējām dot pirms šiem pārbaudījumiem: lielāku gudrību, lielāku līdzjūtību, pastiprinātu spēju ielūkoties dziļi savā sakņu sistēmā, zinot, ka atradīsim tur valgmi. Noderīgums ir nekam nederīgs jēdziens, ja runājam par cilvēciskām būtnēm. Man šķiet, ka domāt par citiem noderīguma kate- gorijās nekad nav bijusi mūsu sūtība. Mums ir mājas mīluļi tāpēc, ka mums patīk par tiem rūpēties, un mēs labprāt barojam liekas mutes un uzlasām ekskrementus plastmasas maisiņos, deklarējot, ka šādas rūpes ir relaksējošas. Savas siltākās jūtas mēs pataupām bezpalīdzīgākajiem sabiedrības locekļiem - zīdaiņiem un maziem bērniem - un mūsu motivācijai nav nekāda sakara ar mazuļu iespējamo noderīgumu kaut kad nākotnē. Mēs burtiski atplaukstam, ja mums ir dota iespēja mīlēt un rūpēties par citiem. Ģimenes un sabiedrības bezpalīdzīgākie locekļi vienlaikus ir stiprākās saites, kas mūs vieno. Tieši tāpēc mums veicas tik labi. Mūsu ziemas palīdz sacementēt visu sabiedrību.